Ir daudz veidu ugunsizturīgo māla ķieģeļu, kurus pamatā iedala alumīnija oksīda ķieģeļos, silīcija ķieģeļos, vulkānisko iežu ķieģeļos, keramikas ķieģeļos uc termiskā izplešanās un laba ķīmiskā stabilitāte. Silīcija ķieģeļiem piemīt erozijas izturības un labas karstumizturības īpašības. Vulkānisko iežu ķieģeļi ir viegli un bieži tiek izmantoti siltumizolācijai, skaņas absorbcijai un izolācijai. Keramikas ķieģeļiem, piemēram, ugunsizturīgiem ķīļa ķieģeļiem, ir laba izturība pret koroziju un spēcīga izturība pret augstu temperatūru, un tos var plaši izmantot ķīmiskajā, metalurģijā, būvmateriālu un citās nozarēs.
Krāsns vai krāsns celtniecība, izmantojot ugunsizturīgos ķieģeļus, ir sarežģīts process, kas ietver vairākus posmus. Pirmais solis ir izvēlēties pareizo ķieģeļu veidu, pamatojoties uz temperatūras diapazonu, ko tie var izturēt. Tālāk, izmantojot zāģi vai kaltu, ķieģeļus sagriež vajadzīgajā izmērā un formā. Nākamais solis ir sagatavot cementu, kas savienos ķieģeļus kopā. Atkarībā no pielietojuma var izmantot dažādus cementa veidus, bet parasti tiek izmantots augstas temperatūras ugunsizturīgs cements.
Kad ķieģeļi ir gatavi un cements ir sajaukts, nākamais solis ir ķieģeļu ieklāšana. Ķieģeļus klāj pēc raksta tā, lai savienojumi starp tiem netiktu izlīdzināti. Tas palīdz nodrošināt, ka konstrukcija ir izturīga un var izturēt augstu temperatūru. Pēc tam cements tiek uzklāts starp šuvēm, izmantojot špakteļlāpstiņu. Kad ķieģeļi ir ieklāti un cements izžuvis, konstrukcija ir gatava apsildīšanai.
Lai gan krāšņu un krāšņu celtniecība, izmantojot ugunsizturīgos ķieģeļus, ir nopietna lieta, šajā procesā var atrast arī humoru. Piemēram, var iedomāties mūrnieku grupu, kas pie alus puslitras apspriež dažādu cementa veidu priekšrocības. Vai varbūt mūrnieks, kurš nejauši nomet ķieģeli un joko, ka tas vienkārši kļuvis par "ledusskapja" ķieģeli, nevis "ugunsizturīgu" ķieģeli.
